FONDSJAUNUMINOTIKUMIKONTAKTI
Līdz ar Sociālā centra atvēršanu esam paplašinājuši mūsu komandu un vēlamies turpināt jūs iepazīstināt ar cilvēkiem, kuri ikdienā veido fonda kodolu un nodrošina tā darbību. Esam gandarīti, ka mūsu komandai pievienojusies profesionāli izglītota Sociālā darbiniece ar daudzu gadu pieredzi šajā jomā — Rasa Rieksta-Riekstiņa.
Rasa mūsu fondā nodrošina klientu sadarbību ar institūcijām, un, liekot lietā daudzu gadu gaitā uzkrāto pieredzi un zināšanas, ir Sociālā centra klientu labākais sabiedrotais, lai orientētos birokrātiskajos gaiteņos, apzinātu potenciālos atbalsta mehānismus, kā arī palīdzētu rast risinājumus dažādu sadzīves situāciju risināšanai un dzīves apstākļu uzlabošanai.
Iepazīsimies ar Rasu! 7 jautājumi un 7 atbildes:
Pastāsti, lūdzu, par sevi un par savu līdzšinējo profesionālo pieredzi.
Pirms sāku strādāt fondā “Uniting History” biju aktīvi nodevusies savam biznesam — kopā ar ģimeni esam attīstījuši viesu namu pie dabas, gleznainā vietā. Taču pirms tam aptuveni 10 gadus Salaspilī vadīju dienas centru personām ar funkcionālām problēmām. Vēl pirms tam strādāju dienas centros Lielvārdē un Ogrē, studiju gados strādāju sociālās aprūpes centrā jeb pansionātā, esmu strādājusi arī probācijas dienestā un bijusi saistīta ar dažādu Eiropas Savienības projektu realizāciju. Tas viss kopā veido visai plašu pieredzi sociālā jomā, kas šobrīd lieliski noder fonda darbībā. Arī mana izglītība saistīta ar sociālo darbu — Liepājā pabeidzu sociālos darbiniekus, kas bija ļoti patīkamas, interesantas studijas. Lai gan biju gatavojusies un nopietni apsvērusi iespēju iestāties datordizaina nodaļā, jau iestājeksāmenu procesā sapratu, ka sociālais darbs man tomēr būs sirdij tuvāks un sniegs lielāku gandarījumu.
Kas Tevi mudināja izvēlēties šo profesiju/darbības jomu?
Par to varu pateikties savai mammai, kas strādāja sociālajā jomā un jau 90. gados iepazīstināja mani ar šo profesiju. Mamma bija mans profesionālais paraugs un iedvesma, jo gadu gaitā ļoti auga šajā sfērā un profesionāli attīstījās tieši bērnu tiesību jomā. Protams, redzēju arī rūgto pusi, ka mammai nebija viegli, sabiedrības uzskati bija stagnējoši, jomai nebija finansējuma. Bet nu situācija ir strauji mainījusies — ir bijusi iespēja gan piesaistīt Eiropas projektu līdzekļus, gan sabiedrība kļuvusi pieņemošāka pret dažādo, ir augusi. Man ir prieks būt šajā vidē un nu jau redzēt un piedzīvot augļus — cik strauji viss mainās, kā šī joma Latvijā gadu gaitā ir attīstījusies un pamazām sasniedz attīstīstāko valstu līmeni.
Kā Tu domā, kādēļ ir svarīgi palīdzēt citiem?
Uz dzīvi skatos tā — tam, ko tu dari, jābūt ar dziļāku jēgu un nozīmi, arī garīgā plānā, lai tu ar savu darbu sniedz jēgu un esi lietderīgs. Ne jau labāks, bet vienkārši noderīgs citiem. Lai spēj atvieglot ikdienu līdzcilvēkiem, cik nu vien tas ir tavu iespēju robežās. Man patīk un piesaista, ka mūsu fonds fokusējas uz katru personu individuāli, un mēs varam katram cilvēkam palīdzēt, piemeklējot tieši viņam piemērotākos risinājumus un sniedzot plašu, daudzpusīgu palīdzību.
Kādi brīži ikdienas darbā Tev nes vislielāko gandarījumu?
Ne vienmēr cilvēki zin, kur vērsties ar samilzušām problēmām un man ir gandarījums padarīt šo procesu vieglu un saprotamu visām pusēm. Tas man dienas beigās sniedz labi padarīta darba sajūtu un gandarījumu. Kā arī sirsnīgās atsauksmes no cilvēkiem, kad viņi sniedz atgriezenisko saiti, atklājot, cik slikti iepriekš jutušies, cik bēdīgā stāvoklī bijuši, kā sadarbība ar mūsu fondu sniegusi gaišumu, ticību sirdī. Tajos brīžos saproti, ka tam, ko tu dari, ir pievienotā vērtība, jēga, garīgā atgriezeniskā saite. Apziņa, ka mēs esam viņu atbalsta personas, uzticības personas.
Vai vari, lūdzu, padalīties ar kādu konkrētu pieredzes stāstu, gadījumu no jaunizveidotā Sociālā centra ikdienas darba, kas Tev palicis spilgtā atmiņā?
Laikam tāds spilgtākais piemērs, ko kopā esam veiksmīgi atrisinājuši, ir gadījums ar vienu no pirmajām mājas vizītēm. Apciemojām kādu kundzi, un, ieejot virtuvē, pat caur respiratoriem/sejas aizsargmaskām, ko vienmēr lietojam dodoties pie klientiem, varēja just vieglu gāzes smaku. Uzsākām sarunu ar klienti, bet šī smaka man nelika mieru un sarunas gaitā savu satraukumu paudu arī otrajai kolēģei. Inese, kura ne reizi atzinusi, ka viņas oža nudien neesot asa, aizgāja līdz virtuvei un apstiprināja, ka arī jūt šo smaku, un tas nozīmē, ka situācija noteikti nav droša. Apskatījām plīti, kura bija ļoti veca un sliktā stāvoklī, pārliecinājāmies, ka visi padeves slēdži ir noslēgti, bet gāze vēlizvien tika garām. Pārrunājām situāciju ar dzīvokļa saimnieci un izsaucām gāzes avārijas dienestu. Darbinieki ieradās ātri, veica mērījumus un atzina, ka ir stipra gāzes noplūde, bet plīts ir avārijas stāvoklī un to ir aizliegts lietot. Gāze tika atslēgta un padevei uzlikta t.s. plomba. Kundze, protams, kļuva ļoti satraukta, jo bez plīts vairs nevar pagatavot ēst. Lai nesanāktu, ka palīdzības vietā esam radījuši kundzei neērtības, vienojāmies ar vadību un saņēmām apstiprinājumu, ka mums ir iespēja uzreiz iegādāties jaunu gāzes plīti un veikt tās uzstādīšanu. Tā nu mana kolēģe Inese palika ar kundzi, lai aprunātos un uzzinātu, kāda vēl palīdzība kundzei nepieciešama, bet es devos iegādāties gāzes plīti un uzreiz nogādāju to dzīvoklī.
Savukārt otrs gadījums bija ar kādu vecāku kundzi, kura cieta no lielām galvas un acu sāpēm, un ģimenes ārste viņu ārstēja, sazinoties pa telefonu. Kundze izteica lielu nožēlu, ka nevar nokļūt pie ārstiem un neviens viņai šajā situācijā nepalīdz. Arī Neatliekamās medicīnas palīdzības dienestam bija šķitis, ka problēmu var atrisināt mājas apstākļos. Viņa jau bija ilgu laiku mocījusies. Komandas lokā vienojāmies, ka aizvedīšu kundzi pie neirologa vai jau pieteiktā acu ārsta. Vizītes laikā saņēmām diagnozi, ka kundzei ir meningīts — uzreiz no ārsta kabineta viņa tika nogādāta stacionārā un vēl tagad ilgi ārstējas. Par laimi slimības radītie bojājumi vēl nebija lieli, bet atveseļošanās process tāpat ir ilgs un pietiekami sarežģīts.
Kas ir grūtākais šajā profesijā?
Ir grūti apzināties, ka cilvēki ilgus gadus ir bijuši bez palīdzības, un ka šajā posmā viņi būtu varējuši dzīvot labāk, ja vien kāds būtu palīdzējis. Par to man ir pārdzīvojums. Tāpat žēl tajos brīžos, kad redzu, ka cilvēki ir jau tādā nomāktības stadijā, ka nemaz nav gatavi saņemt palīdzību, nav gatavi dzīvot labāk. Tad cenšamies viņus iedvesmot un pamudināt, ka viss vēl ir iespējams, taču ticību panākt ir grūti, ja paši sevi noniecina un saka — nav vērts.
Un nobeigumā, kas Tev sagādā prieku ikdienā, pēc darba?
Apceļot Latvijas dižkokus, talkā ņemot pētnieka Gunta Eniņa izdoto grāmatu. Ikdienā dzīvesprieku un motivāciju sniedz mani bērni, ar kuriem pavadu katru brīvo mirkli, kā arī būšana kopā ar ģimeni un draugiem. Mani iepriecina un uzlādē būt dabā, kā arī sakopt savu viesu namiņu, kurš vienlaikus prasa gan daudz rūpes, gan sniedz dvēselisku prieku.
Turpināsim jūs iepazīstināt tuvāk ar mūsu Sociālā centra piedāvātajiem pakalpojumiem un jaunumiem. Paliekam kopā!
