FONDSJAUNUMINOTIKUMIKONTAKTI
Fondu veido tā komanda, tādēļ vasaras gaitā vēlamies Jūs iepazīstināt ar cilvēkiem, bez kuru darba un labestības mūs paveiktais nebūtu bijis un nebūs iespējams arī turpmāk. Mūsu uzticamajiem partneriem šo gadu laikā jau ir bijusi iespēja iepazīt fonda izpilddirektori Elīnu Škļaru, un nu laiks ar viņu virtuāli satikties arī visiem mūsu lapas lasītājiem.
Līdz šim fonds sniedzis plašu palīdzību sociālās aprūpes namiem, slimnīcām, pansionātiem, nedziedināmi slimu cilvēku aprūpei, bet kā radās ideja 2022. gadā izveidot pašiem savu Sociālo centru?
- Fonda pirmsākumos mums bija projekti tikai vienā pilsētā — Liepājā, taču no šī punkta, kurā pamatā nodarbojāmies tikai ar kultūras un vēstures projektiem, esam ātri attīstījušies, paplašinot darbību, pirmkārt, teritoriāli Rīgas virzienā, otrkārt, apzinājušies, ka mums svarīga ir arī sociālā joma, sociālā atbalsta sniegšana. Mēs noteikti turpināsim atbalstīt arī kultūras projektus, muzejus, vēsturniekus, pētīt Latvijas vēsturi, taču apzināmies, ka ir cilvēki, kuriem palīdzība nepieciešama tieši šeit un tagad. Lai palīdzētu nekavējoties, jau pirms pandēmijas sākām sniegt atbalstu gan iepriekš pieminētajām organizācijām, kas nodarbojas ar nedziedināmu cilvēku aprūpi, gan pansionātiem, slimnīcām un citām iestādēm — tas bija nozīmīgs mūsu fonda attīstības posms. Šajā periodā ieguvām daudz draugu un partneru, no kuriem esam mācījušies, un brīdī, kad sākām justies drošāki šajā lauciņā, sapratām, kuras ir tās nišas, kurās ir vēl daudz darāmā. Sākām domāt, ka arī mēs paši vēlētos būt tiešie atbalsta sniedzēji. No šī punkta pagāja kāds laiks, kamēr mēs, konsultējoties ar pieredzējušajiem partneriem, sapratām, kā mēs vēlamies redzēt un veidot savu pakalpojumu. Esam nonākuši pie modeļa, kurā mūsu galvenā mītne ir birojs ar profesionālu komandu, pie kuras veršas cilvēki (vai mēs braucam pie šiem cilvēkiem), kuriem nepieciešama palīdzība, un, saņemot pieprasījumu, kompleksi risinām klienta problēmas. Pašlaik jūtam, ka esam savā vietā, darām kaut ko ļoti vajadzīgu. Šobrīd rūpējamies par nedaudz vairāk kā 20 cilvēkiem un mūsu aprūpes komandu veido kopskaitā 8 sociālie darbinieki un aprūpētāji. Turpinām attīstīties, mācīties (arī no pašiem aprūpes saņēmējiem), ieklausāmies viņu viedoklī un padomos. Nākotnē redzam, ka, piesaistot papildus ārējo finansējumu, būsim spējīgi paplašināt mūsu darbību un piedāvāt atbalstu arī 40, 60, cerams arī 100 cilvēkiem.
Elīna, lūdzu, pastāsti mums par sevi, par savu līdzšinējo darba pieredzi un kā nonāci līdz darbam Fondā “Uniting History”?
- Mana profesionālā aizmugure ir mārketings, esmu strādājusi gan aģentūrā, gan pārstāvējusi klientu intereses, un paralēli darba pienākumiem vienmēr esmu darbojusies kā brīvprātīgais, strādājusi ar jauniešiem, organizējusi pasākumus. Jau no vidusskolas laika, esmu darījusi kaut ko papildus saviem pamata pienākumiem, lai iesaistītos un sniegtu savu ieguldījumu sabiedrībā, kopienā. Manī vienmēr ir bijusi doma, ka vēlētos strādāt labdarības jomā un pirmās iespējas iepazīties ar labdarības organizāciju darbu man bija jau iepriekšējās darba vietās, kurās mēs, kā uzņēmumi, sniedzām palīdzību. Brīdī, kad tika dibināts Fonds “Uniting History”, visa mana līdzšinējā pieredze un zināšanas sniedza man iespēju iesākto turpināt, pilnveidot un attīstīt, pievienojot arī savu redzējumu. Kad man tika piedāvāta šī iespēja, uzreiz jutu, ka tas ir mans darbs, un vēl aizvien katru dienu priecājos par iespējām, ko šis darbs man sniedz un ko es varu dot atpakaļ.
Kāpēc ir svarīgi palīdzēt?
- Mēs nedzīvojam atrauti no cilvēkiem un notikumiem mums apkārt. Esmu pārliecināta, ka cilvēks nevar būt patiešām piepildīts un laimīgs, ja tikai viņam viss ir labi, bet viņam apkārt cilvēki ir grūtībās. Kad mēs ne tikai nepārtraukti ņemam, bet arī dodam, rodas līdzsvars. Un tādēļ es aicinu ikvienu savu iespēju robežās darīt ko labu. Esmu droša, ka jebkurš var palīdzēt, jo tam nevajag ne daudz laika, ne daudz līdzekļu, resursu, naudas. Latviski ir labs teiciens — dots devējam atdodas. Kaut ko dodot, neatkarīgi, no tā, vai tas ir materiālais vai nemateriālais labums, patiesībā devējs saņem atpakaļ ne mazāk par cilvēku, kam tas tiek dots.
Kas ir grūtākais šajā profesijā?
- Divas lietas. Es vienmēr uzdodu sev jautājumu, vai risinājumi un palīdzība, ko sniedzam cilvēkam, ir labākie, ko mēs varējām, jo vienmēr pienāk punkts, kurā jāpieņem kāds lēmums. Un otrs — apziņa, ka mēs nevaram palīdzēt pilnīgi visiem. Mums ir jāizdara izvēles, taču esam nonākuši pie secinājuma, ka nebūs vēl labāku apstākļu un brīža, kad varēsim palīdzēt, tādēļ negaidām, bet darām šeit un tagad to, ko varam.
Kuri brīži ikdienas darbā, pēc noslēgtas dienas, nedēļas vai projekta Tev sniedz vislielāko gandarījumu?
- Tādu man ir daudz vairāk nekā pretējo. Tā var būt kaut vienkārši fotogrāfija, kurā ieraugu, ka cilvēks saņēmis nepieciešamo un viņa seju rotā smaids. Es teiktu, ka tieši mazās ikdienas lietas var sniegt lielāku gandarījumu nekā kāda liela, vērienīga projekta paveikšana. Manu sirdi silda katra atgriezeniskā saite, ko tiešā vai pastarpinātā veidā saņemam no atbalsta saņēmējiem.
Kas ir Tavi hobiji, brīvā laika pavadīšanas veidi, kas ļauj atjaunot spēkus un sagādā prieku?
- Tas noteikti ir Izraēlas deju kolektīvs “Eilat”. Šim kolektīvam ir sena, daudzu gadu pieredze, un nu jau esam ne tikai deju kolektīvs, bet arī draudzenes. Šī kopā būšana man sagādā prieku un dod spēku pat tajos brīžos, kad spēka nav. Atnākt, ieraudzīt savējos, padejot kopā — tas daudz dod.
Šovasar turpināsim jūs iepazīstināt tuvāk gan ar mūsu lielisko komandu, gan piedāvātajiem pakalpojumiem un jaunumiem.
Attēls: Tatjana Timčenko [https://www.instagram.com/sun_photographer_/]
