FONDSJAUNUMINOTIKUMIKONTAKTI
Šodien vēlamies mūsu lasītājus iepazīstināt ar biroja sirdi un dvēseli — Agiju Dobelnieci! Pateicoties savām profesionālajām prasmēm un personīgajām īpašībām, Agija spēj ne tikai veikli tikt galā ar Sociālā centra lietvedību, bet arī ienest siltumu, mājīgumu un omulību biroja telpās, parūpēties par katru birojā ienākušo, veltīt nedalītu laiku un uzmanību katram mūsu partnerim, klientam un galu galā — fonda kolēģim.
Jūsu uzmanībai 8 jautājumi un 8 atbildes!
Kā tu nonāci līdz darbam Fondā “Uniting History”?
- Fonda vadītāja Elīna Škļara uzrunāja mani, sakot, ka nepieciešama palīdzība saistībā ar lietvedību un dokumentāciju, bet jau pēc pavisam neilga laika uzticēja man darbus, kas bija saistīti ar Liepājas senioriem — produktu sagādi, medicīnas preču iegādi. Tā pamazām, bet diezgan strauji no lietvedības darbiem jau sāku tiešo darbu ar senioriem kā Liepājā, tā Rīgā. Pirmo kopīgo darba cēlienu nostrādājām attālināti, līdz Elīna izteica vēlmi veidot biroju Rīgā, un tā nu jau kādu laiku strādājam kopā, plecu pie pleca mūsu galvaspilsētas birojā.
Kāda ir Tava loma jaunizveidotajā Sociālajā centrā?
- Mani pienākumi ir plaši, daudz un dažādi, sākot no jau pieminētās lietvedības līdz ekskursiju un kultūras pasākumu organizēšanai Sociālā centra klientiem. Šobrīd nodarbojamies ar aprūpi Rīgā un Jūrmalā, līdz ar to manā pārziņā ir sadarbība un komunikācija ar klientiem un partneriem, darbu plānošana. Pienākumu loks nav sarežģīts, taču darbs man sagādā prieku un gandarījumu. Esmu pārliecināta, ka ar laiku noteikti augsim, tādēļ pēc tam, kad būšu beigusi studijas Rīgas Stradiņu universitātes Sabiedrības veselības fakultātē, vēlētos turpināt attīstīt savu profesionālo darbību un strādāt ar senioriem veselības veicināšanas jomā. Tāpat kopā ar fondu drīzumā uzrunāsim arī brīvprātīgos, aicinot pieteikties tos, kuri vēlētos sazvanīties ar senioriem, pakavējot viņiem laiku, kliedēt viņu vientulību, jo tas ir viens no mūsu darbības fokusiem. Arī paši seniori izsaka vēlmi, ka vēlētos gan biežāk sazvanīties, gan doties pastaigās. Līdz ar to jūtu, ka darāmā un izaugsmes iespējas šeit noteikti pietiks ilgam laikam.
Pastāsti, lūdzu, par sevi un par savu līdzšinējo profesionālo pieredzi.
- Patiesībā mana pirmā apgūtā profesija ir kosmetologs, skaistumkopšanas speciālists, taču brīdī, kad man piedzima meita, sapratu, ka neesmu gatava atdot sevi darbam — strādāt no 10 rītā līdz 10 vakarā. Priekšroku devu saviem bērniem, viņu izglītībai, attīstībai. Pēc aiziešanas no šīs profesijas jutu, ka īsti nevaru atrast savu vietu. Man patīk darīt darbu, kas ir noderīgs, man ir nepieciešama komunikācija, un ir svarīgi redzēt sava darba rezultātus — kas tad ir tas, kur es ieguldu savu dārgo laiku. Strādājot iepriekšējā darbā, sapratu, ka varu, gribu un spēju vairāk. Pamanīju studijas Rīgas Stradiņu universitātes Sabiedrības veselības fakultātē un iestājos. Interesanti, ka jau pēc vidusskolas kā mana, tā vecāku vēlme bija, lai es kļūtu par ārstu. Mācījos ārstos, Medicīnas fakultātē, līdz sapratu, ka šīs studijas, tomēr nebūs man. Savukārt šī brīža studijas Sabiedrības veselības fakultātē man sniedz lielisku balansu starp divām jomām, kuras jūtu kā savējās — sabiedrība un medicīna. Programma ir līdzsvarā — tieši pa vidu starp šīm sfērām.
Pašlaik aktīvi strādāju arī biedrībā “Dr. Klauns”. Mani pamatdarbi ir divas labdarības organizācijas — vienā strādāju ar bērniem, otrā ar senioriem. Par to esmu ļoti laimīga un pateicīga. Pateicīga arī saviem darba devējiem par iespēju savienot šīs darba vietas ar pilna laika studijām. Biedrībā “Dr. Klauns” esmu administratīvais koordinators, palīdzu dakteriem klauniem ar visu, kas nepieciešams no biedrības puses, tāpat iesaistos kampaņās, organizēju pasākumus, palīdzu personāla atlasē, u.c., šogad organizējām arī misijas braucienus uz Polijas-Ukrainas pierobežas pilsētām, lai klauniņi varētu strādāt ar ukraiņu bēgļiem. Starp citu, šogad Dr. Klauniem aprit 10 gadi!
Kas Tevi mudināja izvēlēties šo profesiju/darbības jomu?
- Tās ir bijušas vairākas, ļoti veiksmīgas apstākļu sakritības, kas mani ir aizvedušas līdz abām manām šī brīža darbavietām. Kad nāca šīs iespējas un piedāvājumi, man pat nebija laika domāt un apsvērt — es vienkārši jutu, ka šīs būs manas vietas. Ar visu to, ka vienlaikus man tieši tajā pat laikā bija stingra apņemšanās veltīt pietiekami daudz laika studijām, esmu laimīga par šīm iespējām, laimīga, ka viss ir salicies tā, ka varu dot savu pienesumu abās vietās.
Kā Tu domā, kādēļ ir svarīgi palīdzēt citiem?
- Man vienmēr ir šķitusi saistoša doma, ka vari kādam kaut ko dot, un tam pat nav jābūt finansiālam atbalstam. Palīdzēt blakus esošajam, kaut vai maisiņu panest. Iespējams, kādā brīdī tas apmierina arī paša palīdzības sniedzēja ego, bet patiesībā Tu ļoti daudz dod otram. Ja spēj palīdzēt kādam kaut ar spēcinošiem vārdiem, tas ir lieliski. Man tas ir tāpat kā dzīvot, ēst — tas ir dabiski, un to es mācu arī saviem bērniem. Savai meitai, uzsākot skolas gaitas, teicu, ja skolā redzi, ka kādam dara pāri, lūdzu, ej un aizstāvi vājāko. Ticu, ka, sajūtot kaut nelielu atbalstu, katrs cilvēks var daudz labāk un pārliecinošāk sajust pats savu spēku.
Kādi brīži ikdienas darbā Tev nes vislielāko gandarījumu?
- Mirdzums acīs… Smaids, laime, enerģijas apmaiņa. Man pat dažkārt vārds “paldies” šķiet lieks, jo es spēju sajust, cik ļoti cilvēkam ir bijusi svarīga un nepieciešama palīdzība. Un šī sajūta ir šis gandarījums.
Kas ir grūtākais šajā profesijā?
- Risināt problēmas bez emocijām — tā ir viena no manām vērtīgākajām dzīves atziņām, pie kurām cenšos pieturēties gan ģimenes dzīvē, gan darbā. Uzskatu, ka visa pamatā ir sarunas. Man patīk lietas izrunāt un nekrāt. Līdz ar to, arī profesionālajā dzīvē es vienmēr otram pajautāju vairāk, lai saprastu, vai ir nepieciešama palīdzība, cenšos visu atrisināt un neuzkrāt lietas. Grūtākais, iespējams, ir izdarīt kaut ko pirmo reizi, iziet cauri kādam nezināmam procesam. Tāpat man prātā uzreiz nāk senioru psihiskā veselība. Tas ir plašs lauciņš, kurš līdz galam nav pietiekami pieejams gan terapijas, gan informācijas ziņā. Ticu, ka daudziem senioriem mēs varētu uzlabot dzīves kvalitāti, ir tikai jāsalauž stigma par psihiskās veselības slimībām un jāspēj sniegt saprotamas zināšanas.
Un nobeigumā, kas Tev sagādā prieku ikdienā, pēc darba?
- Tā ir mana ģimene - vīrs, kurš atbalsta mani no visas sirds, apziņa, ka esam šeit un tagad, mani bērni, kā arī mana personīgā attīstība, sajūta, ka es eju savu dzīves ceļu. Šobrīd, šajā mirklī manī ir neizsakāmi liela pateicība par to, ka es varu veidot savu dzīvi tā, kā vēlos — strādāt un paralēli studēt. Šī pateicība ved mani uz priekšu. Mani bērni, mans vīrs, vieta, brīnišķīgā vieta, kur es dzīvoju, miers manā valstī. Covid pandēmijas mājsēdes laikā piegāju pie dzīvokļa loga un aizskatījos uz upi, tajā pašā brīdī es sajutu milzīgu pateicību, kam ikdienas skrējienā līdz tam nebija bijis laika, par to skaistumu un iespēju dzīvot šādā vietā. Šobrīd jau atkal esam atgriezušies ļoti ātrā dzīves tempā, bet esmu iemācījusies uz brīdi apstāties un palūkoties apkārt - paskatos uz sauli, debesīm, dabu, cilvēkiem apkārt un pasaku paldies par iespēju būt te un tagad.
Savās mājās pie ārdurvīm esmu pielīmējusi bildi ar Sivēna un Vinnija Pūka citātu: “Lai šī diena ir pati labākā. Pasmaidi :)”. Vienkārši tāpat, lai katrs mans mīļais no mājām iziet ar labu rīta vēstījumu savai dienai!
Šovasar turpināsim jūs iepazīstināt tuvāk gan ar mūsu lielisko komandu, gan piedāvātajiem pakalpojumiem un jaunumiem. Paliekam kopā!
Paldies par foto Tatjanai Timčenko https://www.instagram.com/sun_photographer_/
